Pediatres ar uzņēmēja kodu
KATRĪNA SELECKA un LINDA LIBEKA ir jaunās pediatres, kas pērn, pirmajā Covid vilnī, nenobijās un atvēra savu privātpraksi. Vēl viņas tiešsaistē organizē lekcijas jaunajiem vecākiem, atbild uz iesūtītajiem jautājumiem un raksta blogu. Ceļš no izlolotās idejas par kaut ko savu līdz sociālajai uzņēmējdarbībai bija trīs gadus garš, pašas bilst — tik ilgs! Un atzīst: viņas vēl tikai mācās uzņēmēja kodu.
Klīnika Rabarbers iekārtojusies vienā no Rīgas klusā centra ieliņām un telpas dala ar līdzīgi domājošiem jaunajiem kardiologiem — praksi Medica Riga. Maigie pasteļtoņi, mīlīgie bērnu stūrīši vedina domāt par pašiem mazākajiem, un sarunā noskaidrojas — tā arī ir, galvenais pacientu loks ir līdz divu gadu vecumam.
Linda un Katrīna sagaida smaidīgas un enerģiskas, runājamies, ievērojot visus ārkārtas situācijas noteiktos drošības pasākumus. Stāstot par privātpraksi, pediatrēm acis deg. Jā, daudzas reizes bijis jāizkāpj no komforta zonas, piemēram, pašā startā gūglējot, kas ir SIA, vai rakstot projektu, lai iegūtu sociālā uzņēmēja statusu un grantu. Taču šis noteikti nav stāsts par izkalkulētu biznesa plānu, drīzāk par jaunības entuziasmu un spēcīgu vīziju, kādā vidē gribi strādāt. Un tad — vienkārši ķeries klāt un īsteno!
No sarunas 40. autobusā līdz blogam, lekcijām un praksei
Iepazīstiniet ar sevi: cik tālu esat tikušas savā profesionālajā dzīvē?
Linda Libeka: Netālu.
Katrīna Selecka: Rezidentūru beidzām 2018. gadā. Esam kursabiedrenes, tuvāk iepazināmies pediatrijas rezidentūrā, kad mūs sakabināja pārītī, — rezidenti visus ciklus iet pa divi.
Linda Libeka: Rezidentūra tuvojās finišam, domājām, ko darīsim tālāk. Mūsu stāstā ir kāds zīmīgs punkts, ko visiem stāstām. Pēc grūtas dežūras, braucot 40. autobusā, mums bija saruna, kā gribētu strādāt.
Katrīna Selecka: Sapratām, ka esam uz viena viļņa. Jā, mums patīk slimnīcas darbs, bet spriedām, ka patiktu strādāt arī savā praksē ambulatori.
Linda Libeka: Kā rezidentes Bērnu slimnīcas Uzņemšanas nodaļā daudz saskarāmies ar pacientu vecākiem, kas tur nonāk izmisuma dēļ. Patiesībā viņi tur negrib nonākt, bet nezina, kur vērsties pēc palīdzības.
Katrīna Selecka: Ambulatorā pediatrija Latvijā nav ļoti attīstīta, un daudz ambulatoro pacientu nonāk slimnīcas uzņemšanas nodaļā, jo viņiem trūkst atbilžu uz vienkāršiem jautājumiem.
Linda Libeka: Ne vienmēr ģimenes ārsts uzreiz ir pieejams vai arī ne vienmēr tik kompetents, dažkārt vieglāk ir pateikt: brauciet uz slimnīcu!
Katrīna Selecka: Papētījām, kādu informāciju vecāki var atrast internetā, piemēram, ja bērniņam paaugstināta temperatūra. Ļoti skopa informācija latviešu valodā.
Bet ir taču portāli jaunajiem vecākiem…
Linda Libeka: Jā, bet mūs kā speciālistus neapmierināja informācija, ko tur var izlasīt. Negribam kritizēt, bet ne vienmēr padomi nāk no pediatriem, ir daudz pašu vecāku paustais. Ja lasa angļu valodā, tad gan var iegūt kvalitatīvu informāciju.
Katrīna Selecka: Atceros — meklējot informāciju, pamatotākā informācija, ko atradām, bija lapā mansrimi.lv. Uzslavējami, taču nez vai vecāki šo lapu izvēlas kā pirmo, lai meklētu pierādīti pamatotu informāciju par bērna attīstību.
Linda Libeka: Mums bija ļoti skaidra vīzija, kā gribam strādāt. Esam jaunas ārstes, kas radušas strādāt pēc jaunākās zinātniskās informācijas. Un gribējām patīkamu vidi.
Katrīna Selecka: Vides vīzija mums bija ļoti līdzīga. Negribējām poliklīnikas sajūtu. Domājām: vajag tādu vietu, kur vecāki var atnākt ar jebkuru jautājumu, pat vissmieklīgāko, un nejusties neērti, ka to uzdod nevietā vai traucē ārstu — ja jautājums jaunajiem vecākiem radies, tātad tas ir svarīgs un jāsaņem atbilde.
Linda Libeka: Sākām domāt, kā ideju realizēt. Mums nebija neviena investora, kas noliek naudu un saka: hei, remontējiet telpas un veriet vaļā praksi! Sākām meklēt visādus ceļus, līdz nonācām pie sociālās uzņēmējdarbības. Konsultējāmies ar padomdevējiem, domājām, kā to attīstīt. Jo privātprakse neizklausās pēc ļoti sociāla projekta.
Vēl pirms tam iedvesmai kalpoja konferencē Itālijā noskatīts piemērs pirmsdzemdību etapā. Sapratām, ka varētu radīt platformu, kas sniedz attālinātas konsultācijas. Ja vecāki guglējot atrod ne visai ticamu informāciju, tad mēs varētu radīt vietni, kur viņi atrod ar pierādījumiem pamatotu informāciju. Turklāt jau kādu laiciņu iepriekš atbildējām uz jautājumiem paziņu lokā, spriedām: kāpēc gan to neizvērst oficiālā platformā?
Vai universitātē uzņēmējdarbības pamatus jaunajiem ārstiem māca?
Katrīna Selecka: Nē, mēs nezinājām, kas ir SIA.
Linda Libeka: To mēs meklējām internetā (smejas): kā dibināt uzņēmumu, kā rakstīt statūtus. Protams, mums ir milzīga atbalsta sistēma draugu, paziņu, radinieku lokā.
Katrīna Selecka: Sākumā domājām par mobilo lietotni, kur sniegt e–konsultācijas, bet tas izauga par mājaslapu, kurā mums ir blogs, iespēja uzdot jautājumu — atbildam 24 stundu laikā, darām to pašas. Sākām lasīt arī lekcijas, sākumā tās organizējam klātienē, tagad Facebook Live lekcijas.
Kā novelkat robežu, lai vecāki jautājumus nepārvērš par konsultāciju?
Katrīna Selecka: Esam strikti atrunājušas, ka elektroniski nekonsultējam neatliekamās situācijās. Ja nevaram uz jautājumu atbildēt ar īsu rekomendāciju, tad sakām, ka šī platforma nav tam domāta, un aicinām sazināties video konsultācijā vai ierasties uz vizīti praksē. Ielogojoties mūsu mājaslapā, ir jānorāda bērna vecums, dzimums, svars. Ir jautājumi, kas tiešām ir labi atrisināmi šādā veidā, piemēram, nelielas rekomendācijas par ēdināšanu. Vai arī reizēm varam uzreiz novirzīt pie speciālista — vecākiem tas atceļ veselu vizīti, došanos pie pediatra vai ģimenes ārsta.
Kā atradāt prakses telpas: čakli meklējāt vai tās “atnāca” pie jums?
Katrīna Selecka: Jā, ļoti negaidīti atnāca. Mana māsa klases salidojumā uzzināja, ka klasesbiedri, kardiologi, vēlas atvērt praksi, bet telpas vieniem pašiem ir par lielu un meklē kompanjonus. Mums saskanēja vīzija par telpu iekārtojumu, un tā nu mēs esam šeit. Kad te ienācām, viss bija izlauzts līdz pamatiem, būvbedre.
Linda Libeka: Dizains, iekārtojums, mēbeļu izvēle — mūsu vīzija, dizaineru nealgojām. Atklāšanas pasākumā tā arī teicām: ja varētu sākt visu no jauna, tad izskatītos tāpat. Patīkami, ka vecāki izsaka komplimentus.
Katrīna Selecka: Bērni savakcinējas un vēl tad negrib iet prom. Tas ir labs rādītājs.
Sociālais uzņēmums: kas tas ir?
Kā esat sadalījušas lomas?
Katrīna Selecka: Lomas dabiski pašas sadalījās — es pašlaik vairāk strādāju ar pacientiem, bet Linda ar papīru darbiem. Tā kā esam sociāls uzņēmums un mums ir sadarbība ar Altum, tad ir diezgan daudz atskaišu rakstīšanas.
Linda Libeka: Es laikam vairāk nekā Katrīna esmu papīru cilvēks. Man bija radošā pauze, bērnu kopšanas atvaļinājums: mums ir arī Rabarbera bēbītis, kas aug kopā ar uzņēmumu.
Mūsu uzņēmums tika “pirmajā iesaukumā”, kad sociālās uzņēmējdarbības programmu pārņēma Labklājības ministrija, līdz tam tas bija biedrību līmenī. Uzņēmumu reģistrā esam reģistrēts kā sociāls uzņēmums, Labklājības ministrijā apstiprina projektus, kas ļauj vērsties pie Altum un saņemt grantu. Tā mēs startam dabūjām 20 tūkstošus eiro, tas bija milzīgs atspēriens.
Katrīna Selecka: Bonuss, ka esam divatā. Viena pati tam nekad neizietu cauri. Lai kļūtu par sociālo uzņēmēju, jāiet uz Labklājības ministriju, jāprezentē sava ideja. Linda gāja, man bija bail. (Smejas.)
Linda Libeka: Visās institūcijās, kur gājām, to darījām ar lielu iedvesmu, bijām tā iedegušās par savu vīziju, ka visi teica: jums izdosies! Labklājības ministrijā mums noticēja jau no pirmās dienas. Saka: esam malači.
Ko īsti nozīmē sociālais uzņēmums?
Katrīna Selecka: Uzņēmums gūst peļņu, bet darbojas, dodot sabiedrībai pievienoto vērtību. Tas nenotiek tā, ka kontā ieskaita 20 tūkstošus eiro — darbojieties. Nē, pats investē, strādā, atskaities un tad saņem atpakaļ finansējumu.
Linda Libeka: Bija vajadzīga uzdrošināšanās, jo tas nav standarta ceļš, ko dara mūsu kolēģi. Sākām jau darboties, bija uzņēmums, bet negribējās skaļi vēl par to stāstīt, jo nezinājām, kā būs.
Nu jau noslēdzas divu gadu Altum projekta cikls, plānojam rakstīt atkal jaunu projektu. Maksimālais termiņš, ko piešķir sociālajām uzņēmējdarbībām, ir divi gadi. Vienreiz, kad esam izgājušas šo procesu, zinām, kur un kādi dokumenti meklējami, aizpildāmi, uz ko jāliek uzsvars. No savām kļūdām arī mācāmies. Vairs neiesim ar tik optimistiskiem plāniem, ka viss notiks raiti. (Smejas)
Kāda ir garša savam uzņēmumam?
Katrīna Selecka: Ļoti laba garša.
Linda Libeka: Atbildība ir lielāka, jo viss ir savs, ej ar savu vārdu, gribi, lai tavi pacienti ir apmierināti. Bet garša ir laba.
Viss, pilnīgi viss jāsagādā pašām
No idejas līdz prakses atvēršanai pagāja trīs gadi. Kas bija grūtākais?
Katrīna Selecka: Tas, ka ideja bija tik skaidra, bet rezultāts nāca tik lēni!
Linda Libeka: Likās, nu jau būs, nē — vēl trīs mēneši. Par remontdarbiem bijām pārāk optimistiskas, būvvaldē, inspekcijās termiņi pagarinājās.
Katrīna Selecka: Aizpildījām laiku ar bloga rakstīšanu, lekcijām, konsultēšanu. Tas mūs pieturēja pie Rabarbera idejas.
Linda Libeka: Biznesa plānu rakstījām pirmo reizi, daudz ko nezinājām. Naudas plūsmas grafiks: kas tas vispār ir? It kā visas prasības esi izpildījis, projektu iesniedzis, bet tev prasa: kur ir tas, ko uzrakstīji? Biznesa plānā esi uzrakstījis, ka telpas būs gatavas pusgadā un sāksim strādāt, bet telpas ir gatavas pēc gada, vēl pēc trīs mēnešiem tiekam cauri visām inspekcijām.
Bijām palaidušas mājaslapu, bija lekcijas, par to zināja kolēģi, draugi. Tad sākās spiediens no viņiem: nu, kā jums iet, kad sāksiet? Un tad sāka zvanīt pacienti. Kad oficiāli reģistrējām praksi, skatījāmies viena uz otru: tas ir pa īstam, tiešām? Pacienti drīkst uz šejieni atnākt un esam ārstniecības iestāde? Jā, tas ir pa īstam!
Ārsti, kas apvienojas koppraksēs, bieži darbojas pēc modeļa: par profesionālo darbību katram sava grāmatvedība, par telpām dalīti izdevumi. Kā ir jums?
Katrīna Selecka: Abas esam uzņēmuma līdzīpašnieces.
Linda Libeka: Mums visi ieņēmumi ir kopējā kasē, mums nav kopprakse.
Katrīna Selecka: Mēs tikai sākam saprast, kā strādā uzņēmējdarbība. Sākumā jau nesapratām, par ko visu vajadzēs maksāt: papīrs, kārtridžs, signalizācija, telefons…
Linda Libeka: Kā jaunie ārsti ir pieraduši strādāt? Zini — ir jābūt savai formai, halātam, bet visu pārējo nodrošina slimnīca. Bet te saproti: vajag špāteli, cimdus. Kas tos piegādās? Atrodi piegādātāju, bet viņš jautā: kādus cimdus jums vajag? Es nezinu. Nebiju iedomājusies, ka ir desmit dažādu veidu cimdi. Un kā pasūtīt vakcīnas, medikamentus? Tad vesela pozīcija — medicīniskie atkritumi. Un tā tālāk. Tas viss mums bija jaunums.
Komandas izjūta
Pagājušajā gadā jūsu komanda papildinājusies ar imunologu un alergologu. Kā izvēlaties kolēģus — pēc sava ģīmja un līdzības?
Linda Libeka: Tā varētu teikt. (Smejas.)
Katrīna Selecka: Mums nav vīzijas par lielu veselības centru. Lēnām, uzmanīgi skatāmies, kāds ir pieprasījums. Mēs pazīstam cilvēkus, ko aicinām savā komandā (viena ir mūsu kursabiedrene, otra — kolēģe slimnīcā). Mums svarīgi, lai cilvēki, kas ienāk komandā, redz mūsu vīziju, un lai viņiem ir svarīgas tās pašas vērtības, kas mums.
Un šīs vērtības ir…?
Linda Libeka: Lai cik mājīgi te būtu, priekšplānā ir profesionalitāte un sekošana līdzi jaunākajām medicīnas zinātnes vadlīnijām.
Katrīna Selecka: Vecākiem un mazajiem pacientiņiem jājūtas gaidītiem. Un nav muļķīgu jautājumu. Uz visiem jautājumiem, ko uzdod vecāki, jāatbild. Un vēl svarīgs kolektīvs, lai jūtamies kopā labi. Lielajos kolektīvos grūti just piederību, mēs gribam, lai darbiniekiem pie mums ir patīkami strādāt. To tikai mācamies.
Linda Libeka: Jā, tas bija nākamais izaicinājums — kā pieņemt darbā darbiniekus. Jāslēdz līgums, jāvienojas par apmaksas sistēmu. Tas arī mums ir kas pilnīgi jauns.
Katrīna Selecka: Es iestājos Veselības vadībā maģistrantūrā — ar domu, ka sapratīšu vairāk.
Linda Libeka: Kad liekas, esam jau mazliet iestrādājušās, atkal kādas jaunas lietas. Mums jau bija pieņemta darbā māsiņa. Viņa arī mums ir liels atradums.
Katrīna Selecka: Īsts dārgakmens, deg par mūsu vīziju, ļoti labi komunicē ar pacientiem.
Linda Libeka: Gatava vakcinēt pat pie televizora, ja vajag.
Balanss starp slimnīcas “asumiņu” un prakses komfortu
Jūs turpināt strādāt arī slimnīcā?
Katrīna Selecka: Jā, ambulatorais darbs un slimnīcas darbs ir ļoti atšķirīgi. Pēc rezidentūras slimnīcā esi diezgan nesagatavots ambulatorajam darbam. Ir cikls ambulatorajā pediatrijā, bet īss. Mēs bijām pie dakteres Meikšānes ambulatorajā ciklā un tad pavērās acis — cik ļoti patīk, kā viņa strādā. Iedvesmojāmies.
Linda Libeka: Slimnīcā redzi slimus bērnus. Augšanas, attīstības parametri, vakcinācija — teorijā zini, bet tas jau nav tas, ko dari slimnīcā, netiec trenēts izvērtēt veselu bērnu.
Katrīna Selecka: Slimnīca (strādājam uzņemšanas nodaļā) iedod asumiņu, visu laiku trenē prātu.
Linda Libeka: Ja strādā ambulatori, mazliet atslābsti, sāc izmantot savu pieredzi, nav tik liela motivācija sekot līdzi jaunākajam. Slimnīca uztur tonusiņu.
Katrīna Selecka: Slimnīcā esi kā notikumu epicentrā, satiec daudzus kolēģus. Vienlaikus, protams, ilgstoši strādājot tikai slimnīcā, var izdegt. Uz slimnīcu jau nenāk priecīgi cilvēki. Likās, ka varam radīt sev komfortablāku vidi, kur nākt ar prieku. Bet foršais ir tieši balansā starp slimnīcu un privātpraksi.
Cik bieži esat savā praksē?
Katrīna Selecka: Cik vajag. Man slimnīcā ir dežūras divas reizes nedēļā, vēl ir studenti, ko mācu. Pārējo laiku varu veltīt pacientiem praksē. Bet, ja pacients zvana svētdienā un viņam ir akūta situācija, varu atbraukt arī svētdienā.
Linda Libeka: Tas bija viens no sākotnējiem mērķiem — maz vietu, kur pacients var doties pie ārsta ārpus ierastā darba laika, ja neskaita slimnīcu. Mums jau no sākuma bija vīzija, ka būs divi kabineti un divi ārsti — ir situācijas, kad zvana pacienta vecāki un ir brīvs kabinets un brīvs ārsts, tad viņi uz konsultāciju var tikt uzreiz. Nākotnē varētu dalīt pacientu plūsmas: ja viena vairāk strādā ar plānveida pacientiem, profilaktiskajām apskatēm, tad otra to laiku velta akūtajām situācijām, lai pacients ātrāk tiktu pie ārsta.
Konkurence un sadarbība
Kā izjūtat konkurenci ar ģimenes ārstu praksēm vai lielajiem pediatriskajiem centriem?
Katrīna Selecka: Neizjūtam, esam cita niša.
Linda Libeka: Ar ģimenes ārstiem nekonkurējam. Mūsu auditorija ir jaunie vecāki. Pacientu vidējais vecums ir no dzimšanas līdz diviem gadiem. Mēs augam līdz ar saviem pacientiņiem.
Katrīna Selecka: Redzēt to, kā tavs pacients aug, ir ļoti forša sajūta. Pirmo reizi to ieraudzījām dakteres Meikšānes praksē, kad bijām pie viņas rezidentūras ciklā. Pacienti nāk pa durvīm, pazīst dakteri, samīļo. Slimnīcā neko tādu neredzi. Nodzēs ugunsgrēku un atdod ģimenes ārsta uzraudzībā. Bet te redzam pilnu ciklu: dinamiku, rezultātu, atgriezenisko saiti.
Linda Libeka: Mūsu pacienti privātpraksē pārsvarā ir veseli bērni, kas nāk uz ikmēneša apskatēm, vakcināciju. Lielākiem bērniņiem jau ir ģimenes ārsts, nav iemesla viņu mainīt. Jā, gadās arī pacienti, kurus uzrauga ģimenes ārsts, un akūtā vai neskaidrību situācijā viņi nāk pie mums uz konsultāciju, bet tādi ir mazākumā.
Katrā ziņā tie ir pacienti, kuri var atļauties maksāt par pakalpojumu un saprot, ka arī visi mūsu tālākie nosūtījumi uz izmeklējumiem un analīzēm būs par maksu.
Linda Libeka: Ļoti žēl, ka Latvijā likumdošana pediatriem privātpraksē neļauj sniegt valsts apmaksātus pakalpojumus. Mēs visu laiku mēģinām tam pārkāpt pāri — nav jau tā, ka gribas visus sūtīt uz izmeklējumiem par maksu.
Katrīna Selecka: Spriedām, ka mums pietrūkst uzņēmēja kods, jo nevaram pārkāpt pāri tam, ka sniedzam maksas pakalpojumu. Esam pieradušas strādāt slimnīcā, kur viss ir apmaksāts. Ieguldi līdzekļus, visu uztaisi, bet grūti paņemt par to maksu. Jākāpj pāri. Jāradinās pie uzņēmēja koda.
Linda Libeka: Mēs ļoti ceram, ka nesabojāsimies un nekļūsim tikai par uzņēmējām.
Un problēmu loks?
Katrīna Selecka: Tā kā mums ir maziņie, tad milzīgs jautājumu loks ir par ēdināšanu un kuņģa—zarnu trakta problēmām. Esam vakcinācijas entuziastes, daudz stāstām, cik tas nozīmīgi. Un akūtās problēmas: iesnas, klepus.
Dārgākās un vērtīgākās pozīcijas
Kura bija dārgākā pozīcija, atverot praksi?
Linda Libeka: Noteikti telpas, to pielāgošana, vides pieejamība. Mums, pediatriem, ir pateicīga specialitāte, jo nav vajadzīgs liels aparatūras ekipējums. Ja vecās prakses vēl kaut kā var pielāgot, tad, atverot jaunu praksi, vides pieejamības prasības ir ļoti augstas. Tie bija jautājumi, par ko mēs sākumā vispār neaizdomājamies: pat vienu pakāpienu — šajā gadījumā šķērsli — būs jādomā, kā atrisināt.
Katrīna Selecka: Vai durvju platums. Mums durvis bija jāpaplašina par diviem centimetriem, viss bija jālauž ārā.
Un vērtīgākā pozīcija?
Linda Libeka: Mēs viena otrai. Tā diena, kad izkāpām no 40. autobusa, un tā saruna, kad tik ļoti pieķērāmies idejai par praksi, ka nevienā brīdī neļāvām viena otrai atslābt.
Katrīna Selecka: Ir mazi brīži, kad pazūd iedvesma, un tad ir ļoti labi, ka esam divatā, varam viena otru pavilkt uz augšu. Un labi, ka krīzītes nav vienlaikus. Mēs gan Rabarberā joprojām esam tajā jaukajā eiforijas stadijā, rutīna vēl nav iestājusies. Sākām pacientus pieņemt pagājušā gada martā, vasarā nosvinējām atklāšanas pasākumu.
Linda Libeka: Vēl jau mums ir jaunības entuziasms, neesam pārstrādājušās, vīlušās. Rabarbers ir sirdsdarbs, kas ļoti patīk. Tāpēc nogurumu nejūt. Kaut tā visu laiku ir bijusi izkāpšana no ierastā rāmja. Visu laiku kaut kas jauns jāievieš. Sākumā lekcijās runājām pašas, tagad Facebook Live lekcijās aicinām arī kolēģus. Tas dod uzticamību. Iedrošinām vecākus, ka ir daudz lietu, ar ko paši var tikt galā.
Iedvesmo, ka ir koleģiāla vide, vari pēc darba apsēsties, izrunāties, pakonsultēties. Tas ir svarīgi.
Kā tas viss izdevās? Vīzija bija tik spēcīga, ka vienkārši dzina uz priekšu. Nebija ne jausmas, kur dabūsim naudu, kā tas notiks. Bet mēs tik skaidri redzējām, kā tam visam jāizskatās. Un te nu tas ir!