Bobata metode zīdaiņiem
Fizioterapija ir viena no sabiedrības veselības aprūpes nozarēm. To nodrošina ārstniecības personas – fizioterapeiti, kuri izvērtē cilvēka fizisko funkcionālo stāvokli, analizē tā ietekmi uz ikdienas aktivitātēm un pašsajūtu. Pēc rūpīgas pacienta izmeklēšanas un izvērtēšanas, fizioterapeits izvirza terapeitiskos mērķus un izvēlētas atbilstošas un pacientam pieņemamas terapijas metodes, kas veicina, uztur vai atjauno veselību.
Pēc bērniņa ienākšanas ģimenē, vecāki jūtas nedroši, viņiem pietrūkst zināšanu mazuļa aprūpē, kas ir saprotami un dabiski. Atrodoties slimnīcā, īstenojas vairākas programmas, kas veicina sadarbību starp ģimeni un medicīnas personālu, palīdz vecākiem izprast, iepazīt jaundzimušo. Bērna vecāki aktīvi iesaistās un apgūst iemaņas mazuļa aprūpē. Kad bērniņu izraksta mājās, viņš atrodas pediatra uzraudzībā, kurš rūpīgi novērtē mazuli, izglīto jaunos vecākus un, ja nepieciešams, nosūta pie speciālistiem. Šajā speciālistu lokā esam arī mēs, fizioterapeiti.
Pēdējo 20 gadu laikā zīdaiņu fizioterapija Latvijā ir ļoti attīstījusies. Izmantotās metodes kļuvušas daudzveidīgākas, sākot ar bērniņa un viņa vecāku novērošanu, izglītošanu un, beidzot ar tiešām korekcijas metodēm. Pielietojot jebkuru metodi, jāievēro cieņpilna attieksme pret bērnu, gan no speciālistu puses, gan vecāku puses. Vienā no pirmajām metodēm ar kuru var saskarties bērniņi un viņu vecāki, ir bonlings un ķengura metode.
Bondinga metode – pirmā saskarsme starp diviem cilvēkiem (mammu un bērniņu), kas veidojas caur ādu intensīva kontakta rezultātā, kad tūdaļ pēc dzemdībām māmiņai uz vēdera uzliek mazuli.
Priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem ārpus inkubatora, bērniem, kuriem bieži sāp puncis un nemierīgiem mazuļiem iesāka izmantot ķengura metodi. Tās laikā kailu bērnu uzliek un mammas vai tēta atsegtajām krūtīm, veidojot ādas kontaktu – katru dienu, vispirms 20 minūtes un pēc tam līdz četrām stundām.
Hendlinga un pozicionēšanas metodes balstās uz kinestētikas konceptu, kuru izstrādāja 70. gadu beigās Dr. Frank Hatch un Dr. Lenny Maietta un tā pamatideja ir mācīties caur kustībām.
Hendlings (no angļu val. Handling) ir metode, kas māca kā ikdienā pareizi turēt un darboties ar mazuli. Hendlingam ir ļoti nozīmīga loma bērniņa attīstībā, jo tas sekmē mazuļa attīstību caur fizioloģiskām kustībām. Ievērojot tā pamatprincipus, lielākai daļai vecāku nebūs jāsaskaras ar bērniņa ķermeņa asimetriju, paaugstinātu muskuļu tonusu. Kur jāievēro hendlings? Visur, sākot ar autiņbiksīšu maiņu, mazuļa celšanu, velšanu, ģērbšanu, šūpošanu, turēšanu un nēsāšanu, arī barošanā, gaidot atraugu un, vannojot. Tā pamatprincips ir ķermeņa sakārtošana uz viduslīniju. Kustībām jānotiek lēnām, saglabājot acu kontaktu, vērojot ķermeņa reakciju, iesaistot bērniņu darbībā. Aprūpes laikā jānodrošina liela laukuma tvērieni, mierīgas, lēnas kustības, jo tas viss iespaido ķermeņa sasprindzinājumu, psihomotoro veselību.
Aprūpes laikā jābūt nedalītai uzmanībai, piemēram, jāizvairās runāt pa telefonu, kas mūsdienās ir ierasta lieta, veicot dažādus darbus.
To arī nosaka E.Piklera metode – ikdienas aprūpes darbus jāveic mierīgi, veltot visu uzmanību bērniņam, piemēram, viņu ēdinot, ģērbjot, spēlējoties. Piedāvājot bērniņam kādu kustību vai karoti ar ēdienu, – sagaidiet no viņa reakciju, atbildi, kustību, lai redzētu, ka viņš tiešam ar prieku piedalās notiekošā procesā. Gadījumā, ja bērns atsākas, vecākiem ar to jārēķinās un jāiemācās mierīgi pieņemt. Ar laiku bērns kļūs drosmīgāks jaunu iemaņu apgūšanā, mierīgāks un vecāki būs tikai ieguvēji.
Bobata metodi mēdz saukt par “neiroattīstības ārstēšanu” (NDT). 1940. gadā to izstrādāja dr. Karel Bobath un Berta Bobath (psihiatrs /neirofiziologs un fizioterapeits). Ārsti vēlējās izprast pieaugušos un bērnus ar neiroloģiskām problēmām. Lai gan pamatkoncepcija nav mainījusies, laika gaitā tā attīstījusies, pievienojot jaunu informāciju par neiroplasticitāti (smadzeņu plastiskums ) un motora kontroli, kas ietver cilvēka pozas un kustību kontroli. Tās līmeni un attīstību analizē atbilstoši bērna vecumam. Bobata koncepciju pielieto ar mērķi attīstīt optimālus kustības modeļus.
Mūsdienās to izmanto zīdaiņiem līdz viena gada vecumam, lai veicinātu ķermeņa izjūtu, normalizētu muskulatūras tonusu, novērstu asimetriju, ka arī, lai apgūtu daudzveidīgas kustības, aktivizētu un stabilizētu bērniņa ķermeni.
Bobata metodi pielieto bērniem kvalitatīvu kustību attīstības veicināšanai un bērniem ar tonusa izmaiņām.
Vingrošanu pēc Bobata metodes fizioterapeita vadībā jau pirmajos dzīves mēnešos rekomendē gadījumos, kad bērniņam raksturīgs izteikts muskuļu disbalanss vai neiroloģiskas problēmas, ja viņš cietis no neliela skābekļa bada grūtniecības vai dzemdību laikā. Šiem bērniem nepieciešama lielāka gan speciālistu, gan vecāku uzmanība.
No piedzimšanas līdz trīs mēnešu vecumam zīdaiņa pozīcija var būt asimetriska, jo to nosaka jaundzimušo refleksi. Nepareizi apejoties ar zīdaini (piemēram, veicot ātras kustības, skaļi runājot) var vēl vairāk pastiprināt jau esošo muskuļu disbalansu un sasprindzinājumu, kas bremzējoši ietekmē bērna vispārējo attīstību.
Ķermeņa asimetrisko muskuļu tonusu var provocēt arī papildfaktori, piemēram, ķengursomu izmantošana ar pret sevi pagrieztu bērniņu, pārāk ilga slinga lietošana, bērnu staigulīši, šūpuļkrēsliņi, autokrēsliņi (kurus izmanto mājās). Visas šīs ierīces vairāk ir vecāku, nevis bērnu ērtībai. Bērniņiem, sasniedzot divu līdz trīs mēnešu vecumu, ērtāk atrasties un grīdas, kura ir droši aprīkota. Tas būs bērniņam daudz veselīgāks, drošāks un attīstību veicinošāks veids.
Savā praksē, novērojot mazos pacientus un viņu vecākus, vēlos pievērst uzmanību arī dažām nēsāšanas pozīcijām. Pielietojot tās ilgstoši, var provocēt paaugstinātu muskuļu tonusu, ka arī locītavu funkcionālu kustību ierobežojumu.