Vai 30. gadu padomi bērnu kopšanā aktuāli arī mūsdienās?
Lūkojamies periodikā: vai 30. gadu padomi bērnu kopšanā aktuāli arī mūsdienās
Jaunajiem vecākiem, kad radušās neskaidrības vai nepieciešamība pēc padoma, pirmais
atbalsts ir vecāki un vecvecāki, kas sniedz atbalstu un ieskatu savā pieredzē. Bet vai ieteikumi
no vecmāmiņu pūra lādes vienmēr aktuāli arī mūsdienās, kad bērna audzināšanā un kopšanā
vairāk uzticamies speciālistiem – pediatriem, psihologiem un pedagogiem? Portāls “Cālis”
ielūkojās, ko piedāvā periodika, virtuāli pāršķirstot presi no 1930. gadiem, kas jau tolaik
piedāvāja padomus lasītājiem ne tikai rokdarbu un mājas kopšanas jautājumos, bet arī bērnu
audzināšanā un kopšanā. Teju 90 gadus vecos padomus lūdzām komentēt arī profesionālim no
mūsdienu zināšanu skatupunkta – tos skaidro pediatre un zīdīšanas konsultante Linda Libeka,
kura praktizē privātklīnikā “Rabarbers”.
Šoreiz ielūkojāmies žurnāla “Sievietes Pasaule” lapaspusēs, kas lasītājus priecēja no 1932.
gada līdz 1940. gadam. “Sievietes Pasaule”, kā norādīts izdevumā, bija “ilusrēts žurnāls
literātūrai, mākslai, rokdarbiem un mājturībai. Tajā savs stūrītis bija atvēlēts arī bērnu
audzināšanas un kopšanas tēmām rubrikā “Mūsu bērni”. Kā sarunā norādīja pediatre Linda
Libeka, arī daudzi 1930. gadu presē aprakstītie padomi un jautājumi aktuāli mūsdienu
jaunajiem vecākiem, mainījies vien tas, kā aktualitātes paskaidro speciālisti.
Pārpublicējot ieteikumus no periodikas, saglabāta oriģinālā rakstība.
Sliktie ieradumi – barošana pēc pieprasījuma, nepārtraukta ņemšana rokās un knupīši
“Sievietes Pasaule” 1932. gada 1. decembra numurā rakstā “Ieradumi.” izklāstīti sliktie
ieradumi, kurus piekopj vecāki. Lūk, pirmais konkrētā raksta padoms:
“Ļoti slikts ieradums ir, katru stundu, vai gandrīz katru acumirkli ēst, Ja bērniem-zīdaiņiem,
tiklīdz tie iebrēcas, dod barību, tad drīz vien šī parādība kļūst par nepatīkamu ieradumu un
arī veselības ziņā tas ir jau zināms trūkums. Kuņģis, kuram nekad nav miera un kuram arvien
no jauna top piedota klāt barība, kļūst novājināts. Bērns tad cieš, jo zarnas darbojas slikti.
(..) Bieži viņš raud arī sliktas sagremošanas dēļ. Un ja tad viņam vēl dod ēst, tad tikai
pasliktina viņa nelaimi. Pa laikam bērns raud arī gluži bez kautkāda iemesla, lai stiprinātu
savas plaušas, kā to daudzkārt mēdz teikt. Tādos gadījumos viņš var arī raudāt. Par to mātēm
tik ļoti nav jāuztraucas.”
Pediatre Linda Libeka norāda, ka mūsdienās zīdaiņiem vairs netiek ievērots strikts grafiks
barošanā, it īpaši attiecībā pret krūtsbarošanu – zīdaini baro pēc pieprasījuma. “Bērniņš zina,
kad viņš grib ēst, un prasa ēst, mamma pie krūts liek pēc stundas, divām vai trim – kad
bērniņš prasa. Kad bērns aug lielāks, viņa ēdienkartē ienāk piebarojums vai maisījums, tad jau
sāk runāt par režīmu un intervālu ievērošanu – nepiedāvāt bērnam nepārtraukti ēst, starp
ēdienreizēm, piemēram, nedot našķus, saldinātus dzērienus, kas nav vēlams, pretējā gadījumā
var sākt runāt par riska faktoriem un iespējamām problēmām,” skaidro pediatre.
Apgalvojumu, ka bērns raud, lai stiprinātu savas plaušas, Libeka nepiekrīt: “Tas, ka bērns var
raudāt, jo tāds ir viņa komunikācijas veids, izsakot, ka kaut kas nepatīk, tas jā. Tautā varbūt
saka, ka vēdinās plaušas, bet tā es negribētu teikt. Protams, ne vienmēr bērns raud tāpēc, ka
viņam gribas ēst, tas arī ir fakts.”
Pie sliktajiem ieradumiem minēta arī bērna pārlieku bieža ņemšana rokās:
“Otrs slikts ieradums ir — bērnu par daudz ņemt uz rokām, kamēr to patiesībā var atstāt
šūpulī guļam. Ja bērnu dažas reizes izņem no šūpuļa brīdī, kad viņš raud, tad turpmāk viņš
arvien neatlaidīgāk raudās, tiklīdz tam iegribēsies tikt klēpī. Šādi bērni arī vēlākos gados ir
ar ļoti lielām prasībām. Viņi vienmēr vēlas iegūt visu iegribēto.”
Mūsdienās jau kādu laiku jauno vecāku vidū nevalda uzskats, ka bieža mazuļa ņemšana rokās
uzskatāma par sliktu, lai gan mēdz būt vecmāmiņas, kas norāda, ka šādā veidā bērnu noteikti
izlutināšot. “Ja mēs tā padomājam – deviņus mēnešus bērniņš ir bijis mammas vēderā, tad
viņš piedzimst, un mēs nevaram viņu pēkšņi uzreiz atdalīt. Ņemšana rokās vairāk ir mīlestība,
mīļošana, tā ir emocionālā sasaiste, viņš jūt visus sirdspukstus, elpošanu, līdz pusgada
vecumam pilnīgi noteikti, es pat teiktu līdz gada vecumam, bērnam ir vajadzīga emocionālā
saikne,” par rokās ņemšanas svarīgumu izsakās pediatre. Libeka arī norāda, ka, protams,
jāļauj mazajam bērnam tikt galā ar kādu kreņķīti, un nav jāsteidz pie katras mazākās
ieraudāšanās ņemt bērnu rokās un mierināt, lai tikai viņš neraudātu. “Bērniņš ir jāņem rokās,
jārunājas un jāmīļo viņš,” uzsver Libeka.
Lai gan knupīšus jeb mānekļus par biedu dēvē arī mūsdienās, ja tos lieto nepārdomāti,
izrādās, to sliktums bijis aktuāls jau 1930. gados:
“Vēl sliktāks ieradums ir — dot bērniem visādus tā saucamos “knupīšus”. Šie “knupīši” ir
divkārt kaitīgi, saka kāds bērnu ārsts. Pirmkārt jau kaitīgi nepārtraukto zīšanas kustību dēļ,
kā arī tamdēļ, ka šie “knupīši” bieži vien pilni dažādu mikrobu, kas bērna mutē ievada visādu
slimību dīgļus.”
Raugoties uz šo padomu mūsdienu acīm, loģiski jāsecina, ka pirms teju 90 gadiem knupīši,
visticamāk, bijuši visai primitīvi, salīdzinot ar to, kāds ir mānekļu klāsts mūsdienās. Pediatre
gan norāda, ka sava tiesa taisnības ir, jo māneklīti zīdainim nevajadzētu piedāvāt līdz brīdim,
kamēr viņš nav iemācījies zīst mammas krūti, jo satvēriena īpatnības atšķiras. Libeka arī
skaidro, ka ideālā gadījumā zīdainim knupīti iedod tad, ja viņš ir satraukts, nemierīgs un
raudulīgs, jo zīšanas process nomierina mazuli. “Šobrīd ir pieejami dažādas formas knupīši un
viņi ir ortodontiski pareizi veidoti, izvēloties vecumam atbilstošu knupīti, labāk to ir iedot, ja
ar krūtsbarošanu nav nekādu problēmu, nekā, ja bērns mammu izmanto kā knupīti,” skaidro
Libeka. Tāpat pediatre atgādina vecākiem, ka mikrobi tik tiešām ir bīstami un dzīvo uz
mānekļa, tāpēc netīrs knupis obligāti jānoskalo kaut ūdenī, nevis jānolaiza mammai vai tētim
un tad jāliek atpakaļ bērna mutītē.
Nestaidzināt pirms laika un ziemā dzimušu bērnu nevest ārā mēnešiem – vai taisnība?
Žurnāla 1935. gada 1. oktobra numurā publikācijā ar lakonisku virsrakstu “Mātēm.” Publicēti
vairāki padomi, taču to vidū izceļas viens par “bērnu istabas higiēnu”, kurā minēts, ka mazuli
pirms laika nenodarbina ar prasmēm, kuras viņš fiziski vēl nav apguvis:
“Bērns nav pārāk cieti jāietin, nav daudz jānēsā apkārt, sevišķi uz vienas un tās pašas rokas,
nav jāšūpo, nav nelaikā jāsēdina, jāstāda uz kājām vai jāpamudina uz iešanu. Dodat bērnam
brīvību ! Staigāšanā bērnam nav vajadzīga skolotāja. Ja bērns apveļas, tad tā viņam laba
mācība : viņš mācīsies apvaldīt savas kustības un attīstīs veselīgu pašapziņu. Kamēr bērns
neprot vēl iet, ļaujat viņam rāpot pēc sirdsapziņas, tikai ievērojiet grīdas siltumu un tīrību.”
Jāteic, ka šis ieteikums ir progresīvs jau 1930. gadiem, jo arī mūsdienās pediatri un
fizioterapeiti nepaguruši uzsver, ka bērnus pirms laika pavisam noteikti nav speciāli
jāstaidzina un jāsēdina, jo tas mazuļiem jāapgūst karam pašam pēc savas attīstības un spējām.
Piemēram, mazu zīdaini var likt uz vēdera tad, ja tas vēl neveļas, bet tiklīdz zīdainis sācis
velties, to vairs speciāli nedara, norāda pediatre. “Nevajag speciāli sēdināt, ja viņš to vēl
nemāk, staidzināt pie rokām, staigulīšos likt iekšā, arī krēsliņos, kur var ievietot bērnu,
nevajag, lai viņi tur pavada pārāk ilgu laiku, ir jābūt sabalansēti,” skaidro Libeka. Palīgrīku
izmantošanai, kurus tik ļoti iecienījuši jaunie vecāki mūsdienās, tik tiešām jābūt samērīgai.
Dzīvošanās uz grīdas mazulītim ļaus iegūt iemaņas, saprast, kā kustās viņa rokas un kājas.
Savukārt tas, ka mazākiem un lielākiem bērniem jādodas ārā, aktuāls bijis visos laikos. To
apliecina arī raksts “Sievietes Pasaulē” no 1934. gada 1. jūnija numura “Svaigu gaisu
bērniem!”. Šajā rakstā gan labi ieteikumi mijas ar tādiem, kas pavisam apgāzti mūsdienās, kā
novecojuši. Lūk, ieskats rakstā:
“Bērna norūdīšana ar gaisu sākas tūliņ pēc dzimšanas. Vispirms jau tas notiek ik katru reizi,
kad bērnu pārtin. ledzimta dziņa uz norūdīšanos parādās, ka bērns guļot miegā atsvabinās no
apsega, dodot savu ķermeni brīvam gaisam.
Pēc Dr. Bīskapa norādījumiem veselus bērnus pienācīgi apģērbtus, var nest laukā sakot ar 4.
nedēļu, ja nav stiprs vējš un ārējā gaisa temperatūra nav zemāka par 10° R. Rudeni un ziemu
dzimušus bērnus drīkst nest laukā pēc 10.-12. nedēļas, ieteicamāki tomēr nogaidīt līdz
pavasarim. Vasarā vislabākais laiks, lai uzturētos lauka starp plkst. 10 un 18, ziemā starp
plkst. 11 un 15.
(..) Gaisa vannas dodamas saulainās dienās: ēnainā vietā noklājot baltu drēbi, uz kuras ļauj
bērnam brīvi ‘spārdīties vienos krekliņos, bet vislabāki bez tā. Tāpat vasaras siltās dienas
zīdainis barojams pilnīgi svaigā gaisa — āra, vai istabā pie vaļēja loga. Bērns arī
jāpieradina gulēt pie vaļēja loga — no turienes veselība nāk !
(..) Bez svaiga gaisa bērni nīkuļo, pienācīgi neattīstās un viegli padodas slimībām:
bālasinībai, iesnām, kakla iekaisumiem u. c., kas savukārt veicina ilgstošas un smagas
kaites.”
Pediatre Linda Libeka norāda, ka mūsdienās noteikti vairs nepraktizē rūdīšanās principu, ka
bērnu pārtin vai ģērbj pie atvērta loga jau pēc dzimšanas. Telpas, protams, ir jāvēdina, jo
pārkaršana ir sliktāka, nekā atrašanās nedaudz vēsākā istabā, bet tas jādara saprāta robežās.
Arī pagalvojums par to, ka zīdaini neved pastaigās ārā ātrāk par 4. dzīves nedēļu vai ziemā
dzimušos bērnus pat 10–12 nedēļas vairs nav taisnība: “Mēs bērniņus vedam ārā, ja tas ir
iespējams, kad izraksta no dzemdību iestādes, varbūt tajā pašā dienā uzreiz nē, bet vēlāk –
nākamajā, aiznākamajā dienā, ja laikapstākļi ir normāli, ja nav -30 grādi vai vētra, tad droši
var iet ārā. Sākumā tā varbūt ir 20 minūtes, pusstunda, vēlāk kāpina laiku, cik nu attiecīgi
bērns ir gatavs pavadīt ārā guļot vai starp ēdienreizēm. Tas tiešām tā nav, ka tagad trīs
mēnešus neiet ārā,” norāda pediatre.
Ieteikumu vasarā uzturēties ārā starp pulksten 10–18 pediatre āri sauc par maldīgu, jo mazus
bērnus vest ārā dienas karstākajās stundās vasaras svelmē noteikti nav ieteicams. Cita lieta, ja
vasarā atrašanās saulē ir pārdomāta, un šeit pediatre piekrīt ieteikumam gaisa peldēm nodoties
ēnainā vietā uz sedziņas. “Bērnam jau saulīti vajag, jo, kā mēs zinām, saule ir tā, kas palīdz
veidoties D vitamīnam organismā. Es pat neteiktu, ka tas ir slikti un tiešām, brīvi spārdoties
plānā kokvilnas krekliņā, kas vēl nosedz rokas, lai saule nepārsauļotu,” norāda Libeka,
piebilstot, ka Latvijā ir ierasta prakse zīdaiņiem pirmajā dzīves gadā dot papildu D vitamīnu,
līdz ar to gaisa peldes netiešos saulsstaros nāk tikai par labu.
Sava daļa taisnības ir arī ieteikumā, ka svaigs gaiss un atrašanās ārā ir vajadzīgs, lai izvairītos
no slimībām. “Bālasinība ir domāta mazasinība – bālā āda un saulītes trūkums, ir pierādīts –
D vitamīns ietekmē mūsu imūnsistēmu, un tam es varētu piekrist. Arī nevēdinātās telpās un
bez svaiga gaisa, protams, ir vīrusu un mikrobu koncentrācija lielāka,” skaidro pediatre.
Iesnas un kakla iekaisumi, kas pieminēti 1934. gada publikācijā, varētu būt rezultāts vīrusu
koncentrācijai telpās un tam, ka bērns noslēgtajā vidē uzturas pastāvīgi.
Kad senie padomi no 30. gadu preses iztirzāti, pediatre Linda Libeka pastāsta, ka arī
mūsdienās norādēs un pētījumos atklāj arvien jaunas, efektīvākas lietas, kas saistītas ar bērnu
kopšanu un veselību. Kā vienu no piemēriem pediatre min mazuļu piebarošanu – vēl
salīdzinoši nesen strikti figurēja apgalvojums, ka bērnus piebaro vien no sešu mēnešu
vecuma. Mainoties zīdaiņu uzturam – šobrīd aktuāls uzturā papildus mātes pienam ir arī
mākslīgais piena maisījums – rekomendācijas uzsākt piebarojumu ar “pieaugušo pārtiku” ir
jau pat no četru mēnešu vecuma. “Tās lietas tiešām mainās, tā tas ir. Mēs nezinām, kas būs
atkal pēc vēl pāris gadiem, būs vēl cita teorija,” stāsta Libeka. Pediatre gan norāda, ka
jautājumi, kas satrauc vecākus, nenoveco, mainās tikai atbildes uz tiem.